V.Beluza sarunā ar pašizaugsmes un attīstības centra psiholoģi Baibu KALNCIEMU.

Pārmērīga lutināšana, apčubināšana un izdabāšana bērnībā nodara vairāk ļauna, nekā laba. Ja ģimenē nav iemācīts rēķināties ar citiem, vēlāk cilvēkam rodas grūtības iekļauties vienaudžu kolektīvā un sabiedrībāun pieaugušā vecumā veidot un saglabāt attiecības. Vienlaikus vecāku sniegtās mīlestības un siltuma ģimenē nevar būt par daudz. Kā atrast zelta vidusceļu, skaidro psiholoģe Baiba Kalnciema. 

Nospraust robežas 

Skolas dramatiskais pulciņš gatavojas iestudēt lugu un notiek lomu sadale. Ja es nebūšu princese, nepiedalos, dusmīgi kāju pie zemes cērt meitenīte. Acīmredzot, vienīgajam vai jaunākajam bērnam ģimenē nekas nav liegts, gluži otrādi sniegta beznosacījumu mīlestība, apmierināta jebkura kaprīze, bet pēkšņi izrādās, ka arī citiem ir savas intereses un vēlmes. 

“Mīlestības nekad nevar būt par daudz, jo mīlestība ir veselīgas rūpes. Taču ir jāuzliek robežas, nosacījumi, kas jāievēro gan uzvedībā un emocijās, gan to izpausmē, – lai bērns neapjūk,” norāda Baiba Kalnciema. 

Nereti mamma un tētis spriež: jo vairāk rotaļlietu sagādāsim, jo bērns būs priecīgāks, laimīgāks. Katrs sīkums, uz ko mazais pirkstiņš parāda, nekavējoties tiek ielikts iepirkumu grozā, un drīz vien mājās veidojas bardaks. Būtībā tā tiek uzlikts šķērslis lolojumam, jo viņam kļūst grūti koncentrēties rotaļai, kas ir ļoti nozīmīgi, norāda psiholoģe. 

“Jo vairāk spēļu mantu, jo mazajam garlaicīgāk. Veiciet eksperimentu – noņemiet vairumu rotaļlietu, kas novērš bērna uzmanību. Rezultātā vairāk attīstīsies paša idejas, fantāzija, radošā domāšana.”

Vecāku uzdevums būtu dot bērnam precīzus norādījumus, lai viņš nesāktu izmantot lielo gādību. Piemēram, ja mājās bērns pieradis saņemt visu, ko vēlas, un veikalā eksplodē, kāroto našķi nedabūjis, pieaugušajiem jābūt ļoti saprotošiem. Tā izlutinātais ķipars demonstrē savas jūtas un emocijas, jo nezina, ka to var darīt citādi. Ja minētais uzvedības demonstrēšanas modelis strādā, kāpēc tas būtu jāmaina? 

Labs instruments, kā neradīt visatļautības sajūtu, ir mājās veicamie pienākumi. Pie tiem vajadzētu radināt no mazotnes: palūgt atbalstu, kaut ko atnest, nomazgāt, vismaz savākt aiz sevis rotaļlietas. 

Ja vecāki visu izdara mazuļa vietā, cilvēciņš zaudē ticību sev, un ielāgo: nav jāpiepūlas, viss pats no sevis vienmēr ir balts, tīrs, uzklāts, spilventiņš apakšā nolikts. Vai arī dzīvē tā būs? Visticamāk mammas visu mūžu blakus nebūs …

Sākoties pirmskolas un sākumskolas posmam, bērnā rodas šaubas par savām spējām, bet pieaugušā vecumā – dusmas par to, ka nav bijusi iespēja mierīgā, visiem pieņemamā veidā atdalīties no vecākiem un gūt drošo pamatu, lai funkcionētu patstāvīgi. 

Cietējs un manipulators

Māte un tēvs ir atbildīgi par to, kā bērns spēs izdzīvot šajā pasaulē: ja viņi neuzliek veselīgas robežas, zemapziņas līmenī cieš pati atvase. Cieš tāpēc, ka tuvākie cilvēki tādu uzvedības modeli akceptējuši. 

Psiholoģe atgādina, ka izlutinātiem bērniem neizbēgami rodas grūtības saskarsmē ar vienaudžiem. Piemēram, ārpus klases nodarbībās, sporta stundās, treniņos, sacīkstēs, kur, sasniedzot rezultātu, kolektīvs gūst kopēju gandarījumu. “Visdrīzāk tad bērns vai pusaudzis palūgs, lai mamma uzraksta zīmi par attaisnotu neierašanos, nevis piedalīsies, it sevišķi, ja tās ir komandu sacensības. Jo tur nebūs ne mammītes, ne tēta, kas palīdz. Tā ir ķēdes reakcija – kad rūpju par daudz, atvasei paaugoties, pazeminās pašvērtējums, pārliecība par savām spējām.”

Diezgan bieži gan ģimenēs, gan nereģistrētās attiecībās dzimušie bērni pēc vecāku šķiršanās piedzīvo mammas un tēta sacenšanos. Katrs grib būt labākais par otru. Lai bērns neciestu, tiek pasniegts un dots viss iespējamais. “Asaras, histērija, niķi, dusmiņas ir veids, kā manipulēt ar abiem un pieprasīt sev uzmanību. Dažkārt pietiek piezvanīt mammai, pasūdzēties par sliktu pašsajūtu un kāri pēc kaut kā, un māmiņa nekavējoties gatava izpildīt vēlmi. Jā, dēliņ, tūlīt pārskaitīšu naudiņu uz tavu kontu, aizej un nopērc. Tas strādā tik ilgi, kamēr panāk vēlamo,” situāciju ieskicē psiholoģe un piebilst “Vecākiem jābūt gudriem, un, ja tā notiek atkārtoti, jāsaprot, vai, vienmēr izdabājot, nenodara pāri bērnam.”

Pamatā ir vainas sajūta, taču der atcerēties, ka attiecības ar bērniem ir viena lieta, bet partneru savstarpējās attiecības - pavisam cita. Un pēdējās bērni nav jāiepin. Ļoti svarīgi ir šo informāciju nodot bērnu izpratnes un apziņas līmenī. Tikpat svarīgi ir nepieļaut manipulāciju no bērnu puses, kas gan labi strādā, bet grauj viņu spēju izvirzīt mērķus, atpazīt savus resursus, stiprās puses, lai sekmīgi virzītos uz priekšu. 

Spītnieka savaldīšana un mammas kotletes

Komentējot scēnu, kad izlutināts bērns veikalā nogāžas uz grīdas un klaigā, pieprasot kaut ko nopirkt, B. Kalnciema saka, ka efektīvākais paņēmiens būtu atspoguļot mazā spītnieka reakciju: “Es tiešām ieteiktu vecākam nokrist gar zemi. Bērns būs pārsteigts un sāks novērtēt situāciju no cita skatu punkta. Ja tas nav iespējams, nevajag domāt par apkārtējo cilvēku viedokli, bet maksimāli koncentrēties uz savu bērnu. Notupties, stingri satvert rociņu vai uzlikt savējo uz viņa pleca, skatīties acīs un palūgt atstāt veikalu. Kad manipulators dabūts ārā, ar viņu vajag izrunāties: kāpēc mēs izgājām, kā es tagad jūtos, un kas tev kārtējo reizi liek šādi rīkoties. Vecākam jāspēj pārliecinoši pateikt: Es kā mamma/tētis sapratu, ka tas vairs nestrādās un turpmāk visu, ko prasi nepirkšu. 

Nevajag atgriezties veikalā pēc nepieciešamajiem produktiem, bet gan mērķtiecīgi nolikt robežu – viss! Protams, bērna reakcija var būt arī “ekskluzīva”, bet no savas puses ir jāpaliek stingram un korektam.”

Konflikts ar tīni mēdz rasties, kad viņš paziņo, ka negrib, lai mamma nāk un kārto viņa istabu. Tas ir signāls, ka tiešām nevajag virināt šīs telpas durvis, pa lupatiņai izvilkt ārā, lai izmazgātu, bet atļaut pusaudzim paša haosā padzīvoties. Grūtākais ir pretoties vēlmei palīdzēt, sakārtot. Iespējams, paies nedēļa un vairāk, tomēr pienāks diena, un jaunietis pats celsies, sakops savu vidi. Tā ir iespēja kļūt patstāvīgam, rūpēties par savu identitāti. Ja vēlas pie sevis uzaicināt draugus, meiteni, kura simpatizē, istabai taču jābūt kārtībā, un jaunietis nelūgs to mammai. 

 Sasniedzot pilngadību, pārlieku apčubināta atvase nereti nolemj palikt mājās, kur vienmēr ēdiens ledusskapī vai uz plīts, kur katra vēlme apmierināta, jo nevienu meiteni, kas būtu tāda kā mamma nevar atrast jeb tāda otra cilvēka nemaz nepastāv. Psiholoģe atgādina: “Ko vecāki savārījuši, to jaunietim ar zemo pašapziņu nu jāizstrebj. Sastopoties ar ikdienas realitāti, viņš nesaprot, kas ir kļūda, jo līdz šim mamma visu atrisinājusi. No ligzdas izlīdušais pat grib tikt atpakaļ. Bet te atkal ir svarīgi pateikt: viss, meita/ dēls, ej un veido savu pieredzi!” 

Pārsteigumi luteklīti bieži vien sagaida arī pēc apprecēšanās. Sieviņa, redziet, gatavo ēdienu citādi, necep tikpat gardas kotletes kā mamma. Gan jau vēl ko nedara, kā puisieti pieradis. 

“Grūtības ir tādēļ, ka jaunietis nespēj atdalīties no mātes,” norāda B. Kalnciema “Tādos gadījumos būtu nepieciešams iesaistīt kādu speciālistu, ģimenes konsultantu, palasīt literatūru - lai jaunais vīrietis spētu palaist mammu un nevilktu paralēles ar dzīvesbiedru. 

Protams, svarīgi arī, vai mamma ir dēlu palaidusi. 

Savukārt jaunajai dāmai, jāpaliek savā lomā, jābūt pietiekami stiprai, lai otrā pusīte tiktu pāri situācijai. Ir jāatbalsta un jārunā par to, kāda partnerim bijusi bērnības pieredze, un kas tagad tik ļoti traucē.”