Atgremošana jeb ruminācija? Vai man tā piemīt? Sociālā trauksme var radīt ierobežojumus ikdienas dzīvē, kavējot sociālo mijiedarbību kā arī ietekmējot personīgās attiecības, skolas gaitas un profesionālo izaugsmi. Kas tā ir un kā to pārvarēt, skaidro psiholoģe.

Ruminācijas jēdziedziens psiholoģijā ir salīdzinoši nesens. Tā vēsture aizsākās pagājušā gadsimta sepiņdesmitajos gados.

KONSULTĒ: Attiecību un pašizaugsmes centra psiholoģe BAIBA KALNCIEMA Bērnam patīk komandēt ‘’Tev jādara, kā es teikšu!’’ šī ir tikai viena frāze, kādu ir iecienījis tāds bērniņš, kuram patīk valdonīgi uzvesties. Kā izprast šīs varenības cēloņus un palīdzēt uzvedību turēt pieklājības rāmjos? Valdonīgums kā viena no personības izpausmēm visā plašajā īpašību klāstā atšķiras ar to, ka tā rašanās cēloņiem nav izveidojama viena definīcija. Cēloņi var būt ļoti dažādi. Lai spētu izprast, kāds ir patiesais iemesls, jārēķinās ar pacietību un daudzpusīgiem novērojumiem. Psiholoģe Baiba Kalnciema kā vienu no visbiežāk novērotajiem iemesliem min sekojošu:‘’Ģimene ir tā vide, kurā bērns visvairāk pavada laiku un, lai apgūtu attiecību veidošanas iemaņas, bērns vēro vecākus. Iespējams, pašiem vecākiem ir kādas neatrisinātas grūtības vai savstarpēji attiecību konflikti, kurus risinot tiek atspoguļotas virkne valdonīgu uzvedības piemēru. Ja sajūtas vecākos nav izreaģētas, tās nekur nepazūd, bērns sajūt, nokopē un sāk tās izpaust. Pavisam nebūtu pareizi arī, ja mamma vai tētis sāktu sacensties ar savu bērnu, kurš attiecīgā situācijā būs valdonīgāks un uzvarēs. Ja redzam, ka šāda pārnese notikusi uz bērnu, būtu jācenšas atrisināt savas grūtības.’’ Vainīgs temperaments Lai spētu saprast, vai valdonīguma patiesajam iemeslam varētu būt saistība ar temperamenta ietekmi, var šādi rīkoties. ‘’Izvēlamies uzmanīgi vērot bērna uzvedību dažādās vidēs: mājās, bērnudārzā, ciemojoties, spēlējoties rotaļu laukumā vai pie dabas. Piemēram, ja mājās ļoti izteikti pauž valdonību, savukārt, atnākot uz bērnudārzu, kļūst mierīgs bērns, tad patiesajā iemeslā nāksies iedziļināties. Iespējams, mājās alkst pēc mammas vai tēta uzmanības. Taču bērnudārzā kopā ar saviem vienaudžiem gūst nemitīgu uzmanību, tādējādi arī spēj sevi emocionāli stabilāk sakārtot un imulsīvi nereaģēt uz kādām negaidītām neveiksmēm,’’ skaidro psiholoģe. “Savukārt, ja bērns visās iepriekš minētajās vidēs izturas vienādi valdonīgi, tad ir jāpieņem, ka tās izpausmes ir saistītas ar viņa temperamentu, ar kuru bērns jau piedzimst. Lai gūtu precīzu pārliecību par to, vai tās ir sangvīniķa vai holēriķa iezīmes, iespējams, psihologa vadībā ar testa palīdzību to noteikt. Enerģijas pārpilnam bērnam ir grūti mierīgi uzvesties, viņš gluži vienkārši nespēj, jo iekšējā aktivitāte laužas ārā ar lielu spēku. Dažkārt vecāku reakcija var būt izbrīnas pilna, kā tad tā varēja notikt - mēs esam tik klusi un mierīgi, bet mazais vēlas būt izteikts aktīvists un līderis. Realitātē tā mēdz būt, ka rodas pretēji poli. Un noteikti ir jāapzinās, ka aktīvie bērni neizplāno savu uzvedību apzināti, tās ir viņu automātiskās uzvedības izpausmes. Vecākiem sākotnēji mēdz būt grūtības pieņemt to, ka bērns ir citādāks un viņi izmanto mēģinājumus viņam aizrādīt. Tas savukārt bērnā var attīstīt trauksmi, vainas, kauna sajūtu, uztraukumu un bailes. Tieši tāpēc ir svarīgi izsaprast bērna valdonīgās uzvedības cēloņus un mācīt veselīgā un pieņemamā veidā to izpausmes regulēt. Valdonība veselīgā veidā ir nepieciešama. Jo pasaulē ir nepieciešami arī aktīvi un uzņēmīgi cilvēki,’’stāsta Baiba Kalnciema. Aicināt uz dialogu Fantāzijas attīstīšana caur rotaļām bērnam ir ļoti svarīga. Ja bērns ar vienaudžiem spēlējas ar rotaļlietām, un pēkšņi iedomājas kādu no tēliem izspēlēt kā ļoti valdonīgu,- tad cenšamies neiejaukties, jo tas ļaus attīstīties fantāzijai. Taču, ja mazais jau pielieto kādu fizisku ietekmi, piemēram, cilvēku pagrūž, iesit, parausta, izmanto kādus nesmukus vārdus, tad uzreiz būtu jāreaģē. Citkārt bērns jebkurā situācijā turpinās tikpat aktīvi dominēt. Tieši tāpēc, tas, ko mēs varētu darīt, paskaidrot:’’Tu drīksti būt varens, valdonīgs, taču tu nedrīksti ar savu uzvedību darīt otram pāri.’’ Lai spētu viņu nomierināt, var piedāvāt ieiet citā telpā, iedot spilventiņu, uz kura ar dūrītēm varētu savas sakāpinātās emocijas izdunkāt jeb ar zīmuļiem uz papīra izšvīkāt. Līdz ko mazais nomierinājies, nepieciešams tūlīt uzsākt mierīgu dialogu, kamēr vēl nav aizmirsis paveikto. Tādējādi arī bērns jutīs, ka ir pamanīts un iemācīsies, ka ir iespējams arī citādāk reaģēt. Tajā mirklī, kad aizliedzam vai norādam bērnam, ka viņa uzvedība ir nepieņemama, - mums būtu jāpārrunā vai jāparāda – kā tad var un drīkst izpaust savas emocijas, lai līdzīgās situācijās viņš jau zinātu kā regulēt sevi, savas emocijas un kā rīkoties. ‘’Varam arī situāciju izspēlēt ar rotaļlietām. Kā tu domā, ja lācītis zaķītim iesit, kā viņš jūtas? Divi gadi ir tas vecums, kad varam ar bērnu sākt šādas sarunas. Jo tad jau ir gatavs sākt atpazīt savas emocijas un kad tās būs apguvis, spontānos brīžos iemācīsies arī regulēt.’’ Alkst pēc uzmanības Ja bērniņš ikdienā ir mierīgs, taču pieaugušais pēdējā laikā ir novērojis valdonīgāku attieksmi pret citiem bērniem, tas varētu liecināt, ka viņa dzīvē ir ieviesušās kādas pārmaiņas – emocionālas, sociālas, fiziskas. Piemēram, ģimenē piepulcējies mazais brālītis vai māsiņa. Šajā situācijā viennozīmīgi, ka viņš vēlēsies gūt sev vairāk uzmanības, kā tas bijis līdz šim. Baiba Kalnciema iesaka, lai ne tikai minētajā situācijā, bet ik dienu uzmanības daudzums būtu pietiekams, censties būt klātesošiem un sarīkot mazas, mīļas pārrunas par dienā piedzīvoto. Veltīt nedalītu uzmanību un laiku kopā darbojoties, apskaut. Ja šāda abpusēja komunikācija izpaliek, tad, laikam ejot, var sākt augt aizvainojums, kas var likt pat kļūt valdonīgam. Protams, ka uzmanības devu bērns var saņemt arī, ja pieaugušais pasaka lielu paldies par labu uzvedību jeb kādu darbiņu paveiktu. Arī pirmsskolas iestādē pedagogs var bieži lūgt aktīvajiem ķipariem palīdzēt apliet puķes vai kaut ko palīdzēt izdarīt. Tas savukārt liks mainīt vai mazināt uzvedības intensitāti. Savukārt, ja dažādās aktivitātēs valdonīgais bērns vēlas ieņemt galveno lomu, tas būtu viņam jāļauj. Tomēr jāļauj iesaistīties arī ne tik aktīviem bērniņiem, lai viņi kļūtu drosmīgāki un izlēmīgāki. Bērni ar līdera dotībām iemācīsies saredzēt pasauli plašāku, dalīt atbildību – jo ne tikai viņi visu spēj izdarīt, bet tikpat labi sanāk arī vienaudžiem. Psiholoģe aicina būt klātesošiem saviem mīļajiem bērniņiem un vērot viņu attīstību un uzvedību ik dienas. Retos gadījumos būtu jālūdz speciālistu palīdzība, proti, ja bērna uzvedības cēloņi ir neizskaidrojami vecākiem. Jeb, ja bērnam pašam par savu nekontrolēto uzvedību nākas pārdzīvot. Iespējams ir kādas veselības problēmas, kuras palīdzēs atrisināt spēs tieši speciālists.’’ Ģimene, kura vēlējās palikt anonīma audzina meitiņu Helēnu, kura tūlīt kļūs trīs gadus veca. ‘’ Mana meitiņa jau no dzimšanas ir ļoti uzstājīga. Bija ļoti grūti, jo līdz pat astoņiem mēnešiem pārsvarā vēlējās būt manā klēpī, tāpēc pat ņēmu palīgā ergosomu, lai iesēdinātu tajā meitiņu un spētu ko padarīt. Dažkārt pa dienu mēģināju mazo pieradināt gulēt savā gultiņā, bet visas pūles bija veltīgas. Sāka histēriski raudāt un panāca savu, ka mamma apžēlojas un paņem rokās. Tieši tā pati situācija bija pastaigas laikā, guļot ratiņos. Centos uz pirmajām raudāšanas skaņām nereaģēt, tomēr cik gan ilgi. Tikai tuvojoties trīs gadu vecumam, meitiņa beidzot sāka vairāk saprast, ko vecāki vēlas ar viņu sarunāt. Ja līdz trīs gadiem viņa vairāk izvēlējās spēlēties ar vecākiem, pēkšņi lēnām sāka rotaļāties arī viena pati. Šobrīd ļoti aktuālas ir kļuvušas lomu spēles. Helēna iedod mammai vai tētim lelli, pati paņem otru un grib, lai otrs visu izspēlē pēc viņas iedomātā scenārija. Arī puzles viņa viena nevēlas likt, pieprasa, lai kāds sēž blakus. Aizņemtības dēļ ir bijis tā,ka meita man uzmācīgi aicina iet spēlēties. Atbildu, ka tagad nevaru, pabeigšu darīt savus darbiņus un tad paspēlēsimies brītiņu. Bet viņa dusmīgi attrauc:’’Es teicu, ejam spēlēties!” Nākas piedzīvot arī situācijas, ja kaut ko aizrādām, tad bļaujot atbild:’’Nē, negribu, tā nedarīšu.’’ un vēl lai iespaidīgāk, piesit kāju pie zemes. Tad nu gan mēs ar vīru cenšamies neļaut būt noteicējai - tas šķiet par daudz, pacelt pret vecākiem balsi. Skaidrojam, ka viss nenotiks vienmēr tieši tā, kā viņa vēlas un pieaugušie ir jāklausa. Nu jau kļūst saprātīga un daudz ko sāk saprast. Bieži vien izskatās, ka viņai mājās vienkārši ir ļoti garlaicīgi, tāpēc arī nereti tik izaicinoši uzvedas. Un gluži tas pats notiek ciemojoties pie omītes. viņa pakļaujas visām mazmeitiņas iegribām - paņem to, dari tā, tā nav pareizi, ejam tagad tur. Interesanti, ka bērnudārzā meitiņa ir gluži vai cits bērns. Tur viņiem ir stingra disciplīna, iespējams tādēļ baidās tur sevi izpaust. Brīvos brīžos sanāk reti tikties ar citiem bērniem, bet kad tiekas, tad vēlas būt lielā noteicēja. Sešgadīgo radinieku puiku mēdz paņemt pie rokas un aizvest, kur pati iedomājusies un tad vēl saka, kas viņam jādara. Ja jau paklausa, tad viss ir mierīgi, ja neļaujas, tad gan sanāk kašķis, kāpēc nedara pēc viņas prāta. Bija pat periods, kad pie svešiem bērniem gāja klāt, deva roku un sauca kaut ko darīt kopā.  Protams - uznāk brīži, kad šķiet – kāpēc visiem bērni kā bērni, bet mums mazs, emocionāls terorists. Bet ātri cenšamies tās domas aizdzīt prom. Kopumā esmu pieradusi, ka Helēna tāda ir. Viņai patīk būt uzmanības centrā un cerams, ka augot lielākai, tā vēlme mazināsies. Jāturpina būs pacietīgiem un jārod iespēja bērnam veltīt tik daudz uzmanības, cik viņa vēlas.’’

Skolēnu galvenais uzdevums, neapšaubāmi, ir mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Būtu jāsaprot, ka mācīšanās ir katra cilvēka (jebkurā vecumā) eksistences pamats, tātad skolēnam jāattīsta galvenā spēja, spēja mācīties, respektīvi, izglītot pašam sevi, jo mācīšanās jāturpina visu dzīvi.

Psiholoģe Baiba Kalnciema, strādājot skolā vairākus gadus, ir novērojusi, ka pusaudžu depresija ir ļoti aktuāla un īpaši attīstījusies pēdējos divos gados.