Kāpēc bērnam patīk šaudīties?
Puika ar rotaļu šaujamo rokās ir diezgan pierasta situācija. Cik šī aktivitāte ir būtiska bērnam?
Kādēļ šī vēlme rodas?
Jau no vēsturiskā konteksta izriet, ka vīrieši ir vēlējušies būt karotāji vai mednieki. Tādēļ jau mazā puisītī ir instinktīva vajadzība savu iekšējo lomu – aizsargātāju un cīnītāju ārēji izspēlēt. Lai bērna personība pilnvērtīgi veidotos, jāļauj šāda vēlme izpaust.
Kā paskaidrot –kas ir ierocis?
Pirms iegādājam rotaļu šaujamo, būtu vēlams izskaidrot īstā ieroča funkcijas. Tātad - ar to var aizstāvēt un nogalināt. Jāraugās kādas ir bērna iegūtās zināšanas. Ja tikai no multfilmām, kur pierasts redzēt, ka nošautais pēc mirkļa atdzīvojas. Tad visticamāk dziļākai izpratnei vajadzētu parādīt attēlus ar ievainotiem cilvēkiem un pastāstīt sīkāk. Būtiski jau sākotnēji novilkt robežas, kas bērna uzvedībā ar ieroci nav pieļaujams. Piemēram, vienosimies, ka uz cilvēku vai dzīvnieku tev nevajadzētu vērst ieroci. Attiecīgi var izgatavot mērķi no klucīšiem, uz ko tēmēt. Jāiemāca nenodarīt pāri otram un neizpostīt sev vidi apkārt. Robežu noteikšana palīdz bērnam sastrukturizēties, kā arī izprast labu un sliktu uzvedību. Protams veselīga kontrole vienmēr būtu nepieciešama, lai rotaļa neiet postošā nodarījumā citiem. Ja noteikumi netiek izrunāti, bērns pierod, ka uz otru drīkst dusmās vērst
šauteni. Kā rezultātā tas bērnudārzā var izpausties ar pāri darīšanu citiem bērniem. Rotaļieroča atņemšana vai nepirkšana nebūs risinājums. Ja bērns vēlēsies, tad savā fantāzijā izdomās jebko, ar ko šaudīties.
" Jau no vēsturiskā konteksta izriet, ka vīrieši ir vēlējušies būt karotāji vai mednieki. Tādēļ jau mazā puisītī ir instinktīva vajadzība savu iekšējo lomu, " skaidro psiholoģe Baiba Kalnciema.
Vai ieroči var arī meitenes interesēt?
Nevajadzētu būt izbrīnam par meiteņu vēlmi šaudīties. Tas ir tikai stereotips, ka puišiem jāšaudās un meitenēm ar lellēm jāspēlējas. Katrā no mums mājo dažādas lomas. Pilnīgi dabīgi, ja meitenē noris lomu maiņa no mātes - mīlētājas uz
māti - aizsargātāju. Vidējais vecums, kad bērniem varētu rasties interese par rotaļieročiem ir 3-4 gadi. Tad arī vairāk sāk fantazēt, cenšas izprast un atveidot redzēto no dažādām situācijām televīzijā vai grāmatās uzzinātā.
Kā attīstību veicina šaudīšanās?
Spēlējoties ar rotaļu ieročiem, mazais attīsta radošumu. Sāk fantazēt un izdomāt, ar kādu tēlu vēlas identificēties. Lai palīdzētu labāk iejusties, varam palīdzēt pat pārģērbties. Tomēr vēlams bērnu neierobežot, lai pats izvēlas, vai
attiecīgā spēlē vēlas būt ļaunais noziedznieks vai labais policists. Mazais apgūst arī cēloņu un seku saistību. Piemēram, ja es iešaušu brālim pa kāju, viņam sāpēs. Bet ja es to izdarīšu klucītim, viss būs labi. ‘’Kariņu’’ spēle attīsta spēju ātri reaģēt un veicina izpratni par varas izjūtu. ‘’Es uzvarēju un tagad jūtos pārāks.’’ Savukārt spēlējot komandā kopā vairākiem, mazais apgūst prasmi sadarboties, veidot ar citiem attiecības, neuzspiest tikai savu viedokli. Attīstās arī strukturēta domāšana, jo stresa situācijās jāspēt pašam rast labāko risinājumu un pēc tam izdarīt secinājumus, vai tā bija pareizi. Komandas spēle dod sajūtu, ka nenodarot pāri, tu vari būt arī uzvarētājs. Vecāki var rosināt izdomāt dažādus noteikumus. Mazākiem 3-4 gadus veciem bērniem tie palīdz pierast pie kārtības. Tādējādi vēlāk, uzsākot skolas
gaitas, ir vienkāršāk uzvert un pierast pie cita veida likumiem. Skolas vecuma bērniem ieteicams ir peintbols. Tas neizraisa vardarbību, bet palīdz koncertrēties, spēju būt uzmanīgam, vērīgam un iejusties komandā. Varam
mes arī šautriņas, tas palīdz koncentrēties.
" Spēlējoties ar rotaļu ieročiem, mazais attīsta radošumu. Sāk fantazēt un izdomāt, ar kādu tēlu vēlas identificēties. "
Vai šai aktivitātei ir ierobežojumi?
Vecākiem vēlams pievērst uzmanību bērna uzvedībai. Ja viņam bez šaudīšanās ir dažādas citas intereses, piemēram, patīk zīmēt, doties ārā, skatīties grāmatas. Tad satraukumam nav pamata. Turpretī, ja mazais no rīta līdz vakaram tikai šaudās un nekādi neizdodas ar citām nodarbēm ieinteresēt. Varbūt pat pievienojusies vēlme skatīties vardarbīgas multfilmas. Tad varam lūgt paskaidrot, ar ko viņam šaudīšanās asociējas un, ko izjūt to darot. Būtu jāmēģina izprast, kas tam varētu būt cēlonis, varbūt bērns iekšēji jūtas nedrošs un šādi aizsargājas, vai arī sajūt bailes no kaut kā.

Jau kādu ievērojamu laiku vēroju daudz un dažādu cilvēku pāru dinamikas. Zem savas, Jaunaviski Mežāsiskās lupas, preperēju arī sevi un savas attiecības, tas ir ārkārtīgi aizraujoši. Īpaši interesanti ir likt kopā senās zināšanas un šodienas realitāti. Reizēm uznāk kāda skumja atziņa, ka kvantitatīvi ļoti maz ļaužu vēlas uzlabot savu dzīvi, pašsajūtu, veselību un attiecības, ārkārtīgi maz. Ego, ārējā pasaule paņem tik daudz resursu, ka, manuprāt, neatliek spēka padomāt par sevi, par savas Dvēseles, jeb Dieviņa realizāciju. Tamdēļ uzsākšu James Hollis grāmatas “The Middle Passage” koplasīšanu. Džeimss Holiss raksta, ka viduspāreja sākas nevis ar vecumu, bet ar jautājumu, no kura vairs nav iespējams izvairīties: “Vai šī tiešām ir mana dzīve?” Kad Tu esi uzdevusi/-is šo jautājumu? No astroloģiskā viedokļa būt vēlams to uzdot līdz/no 42.-49. dzīves gadam, jo no 49.-56. ikvienam ir pilnīgi jātransformē sevi. Realitātē secinu, ka vairākums vīriešu ietransformējas “smilšu kalniņā...”, jo viņi visu zina kā labāk un pareizāk. Līdz šim daudzi no mums esam dzīvojuši pēc citu scenārija – vecāku, sabiedrības, kultūras priekšstatiem par to, kas ir “pareizi” un “veiksmīgi”. Kaut kādas slimas un ierobežojošas pūļa “morāles” un “ētikas”. Viduspārejā šis scenārijs pārstāj darboties. Tas, kas mūs aizveda līdz šim punktam, vairs mūs tālāk neved!!! NEVED! Tupiks... . Trauksme, tukšuma sajūta, dusmas, attiecību krīzes – tie nav defekti. Tie ir dvēseles signāli, ka vecā identitāte ir izaugta un jāsāk pašrealizēties saskaņā ar dabas un Dievišķajiem likumiem. Viduspārejas galvenais jautājums nav: “Ko man vēl sasniegt?” Tas ir: “Kas es patiesībā esmu un kāda dzīve vēlas dzīvoties caur mani?” Bez šī iekšējā darba cilvēks var palikt ārēji funkcionējošs, bet iekšēji iztukšots. Šeit man nedaudz ir prieks par Latviju, jo antidepresantu lietošanā stipri atpaliekam no “veiksmīgajām un attīstītajām” Rietumu valstīm, taču iespējams tas ir tikai resursu trūkums medikamentu iegādei, jo šmiga tomēr ir stipri lētāka un ierastāka. Atgriežoties vēlreiz pie jautājuma: “Kas es patiesībā esmu un kāda dzīve vēlas dzīvoties caur mani?”, tad iepazīstot sevi no jauna un darot šo laikietilpīgo, reizēm dziļi sāpīgo iekšējo darbu, ir iespējama nobriedusi mīlestība, godīgas attiecības un dzīve ar jēgu, nevis tikai pienākumiem. Draugs, viduspāreja nav sabrukums. Tas ir jaunais sākums. Tā ir iniciācija — ja mēs uzdrošināmies tai iet cauri apzināti. Nobeigumā vēlos teikt, ka ir plāns atkal atsākt vīru grupas sestdienu rītos. Ja domā, ka esošā dzīves situācija, veselība, attiecības utt. varētu būt labākas, tad esi laipni aicināts pievienoties vīru meditāciju/prakšu/sarunu rītiem. Arī sievietēm katru dienu ir ko darīt mūsu telpā. Kā jau, iespējams, ziniet, tad Attiecību un pašizaugsmes centrs "Love Home" tam tika radīts, lai iegūtu iekšēju mieru un zināšanas nākamajiem dzīves posmiem. Katru dienu pie mums notiek kāda grupu nodarbība un individuālas konsultācijas. Veiksmīgu Jauno gadu un jauno plānu realizāciju. Info pie manis, Modra, pa tiešo! Ja izlasīji līdz galam, tad foršu Tev Jauno gadu! Priekā pa dzīvi, jo katra diena ir "īstā"!!!

“Bija fantastiski saulaina, silta un skaista diena. To pavadīt es biju nolēmusi sava mīļotā vīrieša un sirsnīgu draugu kompānijā. Daba, ūdens, gaiss, saule, smiekli, sajūtas, pieskārieni, sarunas... ...jā, sarunu tēma bija tā, kas lika man mirkli apstāties un apjaust to, cik aktuāla un bieža pazīme ir panika un panikas lēkmes. Šajā mirklī es sajutu spēcīgu vēlmi izzināt un padalīties ar to, kas tad tā ir, kādas ir tās izpausmes un ko tad galu galā cilvēks var šādos panikas lēkmes brīžos darīt”.


