Bērna radošuma attīstībai skolās nepieciešams pievērst vairāk uzmanības
“Kādu mēs vēlamies sagaidīt no skolas iznākot mūsu bērnu? Vai mūsu gaidas atbilst tas, lai viņš būtu laimīgāks, inteliģentāks, patstāvīgāks, vairāk kreatīvāks un drosmīgāks?” jautā psiholoģe Baiba Kalnciema.
Mūsdienu izglītības sistēma nogalina bērnos radošumu un kreativitāti. Radošums nav iespējams bez tiesībām kļūdīties, bet skolas un tās radītā sistēma, nepieļauj kļūdas. Sabiedrība nesaprot vai arī nevēlas saprast to, ka neviens nespēj radīt neko oriģinālu un jaunu, ja neesam gatavi kļūdīties.
Daudzi zina un piekrīt apgalvojumam, ka visos bērnos ir milzīgs radošuma potenciāls un ņiem piemīt neparastas jaunrades spējas, diemžēl tradicionālā izglītības sistēma, dara visu, lai to iznīcinātu. Tas nozīmē, ka bērni nevis izaug radoši, bet tieši pretēji – izaug ārā no tās. Viņi bieži baidās izpaust savas emocijas un jūtas no tā skatu punkta, kā viņi to redz un saskata. Bērni baidās no pieaugušā vērtējuma, tāpēc bieži apslāpē sevi ar sabiedrības uzliktajām un novilktajām robežām.
“Visiem, visiem bērniem ir neaprakstāmi talanti, kurus diemžēl, mēs pieaugušie, bezatbildīgi izšķiežam,” stāsta psiholoģe.
Radošumam izglītībā ir tikpat svarīga loma kā lasītprasmei un rakstītprasmei. Pret to ir jāattiecas līdzvērtīgi. Izglītības prioritātes ir diezgan vienveidīgas - pirmajā vietā gandrīz vienmēr ir matemātika un valodas, tad seko humanitārie priekšmeti, bet pēdējās vietās parasti atrodas tie mācību priekšmeti, kas saistīti ir mākslu un radošumu. Galvenokārt runa ir par mūziku un mākslu, jo teātris un deja nereti pat neatrodas šajā sarakstā vai arī atrodas uz viszemākā pakāpiena. Deja ir tikpat svarīga kā matemātika un bērni būtu ar mieru to darīt arī katru dienu. Mums visiem ir ķermeņi, bet skolās attīsta tikai to daļu, kas ir no vidukļa uz augšu, no vidukļa, uz galvām. (turklāt pārsvarā tikai vienu pusi – to, kas domāta matemātikai).
" Radošumam izglītībā ir tikpat svarīga loma kā lasītprasmei un rakstītprasmei. "
Radošumu daudzi noliedz sevī. Šie cilvēki, būdami gana talantīgi, spējīgi un izcili cilvēki diemžēl sevi par tādiem neuzskata, jo neiekļaujas tradicionālajā augstskolu sistēmā. Daudzas viņu prasmes tiek noniecinātas un nenovērtētas. Šķiet, ka izglītības mērķis ir “ražot” visus par profesoriem. Akadēmiskās zināšanas sāk dominēt pār mūsu intelektu. Pašreizējā izglītības sistēma māca tikai to, kas ir nepieciešams, lai iekļautos izglītības radītajā sistēmā, apgalvojot, piemēram, “Tev nav jēga studēt aktiermākslu, jo tu nekad nevarēsi kļūt par profesionāli aktieri un ar to tu dzīvē nenopelnīsi naudu…”. Skumji, bet patiesi un reāli…
Kā jau minēja psiholoģe, mums diemžēl ir iemācīts, ka nedrīkstam kļūdīties, apspiežot radošumu ar it kā nevainīgiem tekstiem. Bieži to var dzirdēt, kad pieaugušais norāda – saule IR dzeltena un apaļa, jūra ir zila nevis zaļa u.t.t. Bērnam pieaugot, viņš sāk zaudēt savu radošuma spēju. Viņi sāk vairāk baidīties no kļūdām, jo bieži pieaugušais, izmantojot savu varu, uzspiež bērnam kauna un vainas zīmogu.
Radošums ir process, kurā rodas orģinālas un vērtīgas idejas, kas visbiežāk ir mijiedarbības rezultāts, satiekoties dažādam redzējumam uz apkārt notiekošām lietām un parādībām.
" Radošumu daudzi noliedz sevī. Šie cilvēki, būdami gana talantīgi, spējīgi un izcili cilvēki diemžēl sevi par tādiem neuzskata, jo neiekļaujas tradicionālajā augstskolu sistēmā. "
Jau kādu ievērojamu laiku vēroju daudz un dažādu cilvēku pāru dinamikas. Zem savas, Jaunaviski Mežāsiskās lupas, preperēju arī sevi un savas attiecības, tas ir ārkārtīgi aizraujoši. Īpaši interesanti ir likt kopā senās zināšanas un šodienas realitāti. Reizēm uznāk kāda skumja atziņa, ka kvantitatīvi ļoti maz ļaužu vēlas uzlabot savu dzīvi, pašsajūtu, veselību un attiecības, ārkārtīgi maz. Ego, ārējā pasaule paņem tik daudz resursu, ka, manuprāt, neatliek spēka padomāt par sevi, par savas Dvēseles, jeb Dieviņa realizāciju. Tamdēļ uzsākšu James Hollis grāmatas “The Middle Passage” koplasīšanu. Džeimss Holiss raksta, ka viduspāreja sākas nevis ar vecumu, bet ar jautājumu, no kura vairs nav iespējams izvairīties: “Vai šī tiešām ir mana dzīve?” Kad Tu esi uzdevusi/-is šo jautājumu? No astroloģiskā viedokļa būt vēlams to uzdot līdz/no 42.-49. dzīves gadam, jo no 49.-56. ikvienam ir pilnīgi jātransformē sevi. Realitātē secinu, ka vairākums vīriešu ietransformējas “smilšu kalniņā...”, jo viņi visu zina kā labāk un pareizāk. Līdz šim daudzi no mums esam dzīvojuši pēc citu scenārija – vecāku, sabiedrības, kultūras priekšstatiem par to, kas ir “pareizi” un “veiksmīgi”. Kaut kādas slimas un ierobežojošas pūļa “morāles” un “ētikas”. Viduspārejā šis scenārijs pārstāj darboties. Tas, kas mūs aizveda līdz šim punktam, vairs mūs tālāk neved!!! NEVED! Tupiks... . Trauksme, tukšuma sajūta, dusmas, attiecību krīzes – tie nav defekti. Tie ir dvēseles signāli, ka vecā identitāte ir izaugta un jāsāk pašrealizēties saskaņā ar dabas un Dievišķajiem likumiem. Viduspārejas galvenais jautājums nav: “Ko man vēl sasniegt?” Tas ir: “Kas es patiesībā esmu un kāda dzīve vēlas dzīvoties caur mani?” Bez šī iekšējā darba cilvēks var palikt ārēji funkcionējošs, bet iekšēji iztukšots. Šeit man nedaudz ir prieks par Latviju, jo antidepresantu lietošanā stipri atpaliekam no “veiksmīgajām un attīstītajām” Rietumu valstīm, taču iespējams tas ir tikai resursu trūkums medikamentu iegādei, jo šmiga tomēr ir stipri lētāka un ierastāka. Atgriežoties vēlreiz pie jautājuma: “Kas es patiesībā esmu un kāda dzīve vēlas dzīvoties caur mani?”, tad iepazīstot sevi no jauna un darot šo laikietilpīgo, reizēm dziļi sāpīgo iekšējo darbu, ir iespējama nobriedusi mīlestība, godīgas attiecības un dzīve ar jēgu, nevis tikai pienākumiem. Draugs, viduspāreja nav sabrukums. Tas ir jaunais sākums. Tā ir iniciācija — ja mēs uzdrošināmies tai iet cauri apzināti. Nobeigumā vēlos teikt, ka ir plāns atkal atsākt vīru grupas sestdienu rītos. Ja domā, ka esošā dzīves situācija, veselība, attiecības utt. varētu būt labākas, tad esi laipni aicināts pievienoties vīru meditāciju/prakšu/sarunu rītiem. Arī sievietēm katru dienu ir ko darīt mūsu telpā. Kā jau, iespējams, ziniet, tad Attiecību un pašizaugsmes centrs "Love Home" tam tika radīts, lai iegūtu iekšēju mieru un zināšanas nākamajiem dzīves posmiem. Katru dienu pie mums notiek kāda grupu nodarbība un individuālas konsultācijas. Veiksmīgu Jauno gadu un jauno plānu realizāciju. Info pie manis, Modra, pa tiešo! Ja izlasīji līdz galam, tad foršu Tev Jauno gadu! Priekā pa dzīvi, jo katra diena ir "īstā"!!!
“Bija fantastiski saulaina, silta un skaista diena. To pavadīt es biju nolēmusi sava mīļotā vīrieša un sirsnīgu draugu kompānijā. Daba, ūdens, gaiss, saule, smiekli, sajūtas, pieskārieni, sarunas... ...jā, sarunu tēma bija tā, kas lika man mirkli apstāties un apjaust to, cik aktuāla un bieža pazīme ir panika un panikas lēkmes. Šajā mirklī es sajutu spēcīgu vēlmi izzināt un padalīties ar to, kas tad tā ir, kādas ir tās izpausmes un ko tad galu galā cilvēks var šādos panikas lēkmes brīžos darīt”.
Ikdienā un privātpraksē ATKLĀTI runājot ar vīriešiem vienmēr nonākam pie kopsaucēja, ka trūkst regulāras tikšanās un prakšu vietas, kur varētu kvalitatīvi pavadīt laiku vīriešu sabiedrībā.
