Meditācijas prakses skolā palīdz uzlabot bērnu sociāli emocionālo veselību

"Ja katram astoņus gadus vecam bērnam tiktu mācīta meditācija, mēs varētu
paaudzes laikā novērst vardarbību pasaulē"
/Dalailama/
Iedomājieties, ja meditācijas prakses būtu skolas priekšmets katra bērna skolā ...
Nekas cits nav vajadzīgs, lai saprastu, cik atšķirīga var būt katra iekšējā pasaule! Ja katrs bērns spētu pieslēgties apziņas okeānam, kas caurstrāvo visu,- tad vēlme nodarīt ļaunumu izzustu. Meditācija ļauj caur patiesības pieredzi atklāt, kas mēs patiesībā esam. 

Psiholoģe Baiba Kalnciema, ņemot vērā vairāku gadu praksi darbam skolā uzskata, ka šobrīd daudziem psihologiem, izglītības iestādēm un to pedagogiem ir liels izaicinājums risināt dažādo skolēnu uzvedību. It sevišķi uzvedības grūtības tiek novērotas pusaudžu vidū. Pusaudžus raksturo impulsīva un antisociāla uzvedība, konflikti, verbāla un fiziska agresija, zems emocionālais briedums, zemi empātijas rādītāji, viduvējas saskarsmes spējas ar vienaudžiem, un tas ir cieši saistīts ar skolas
trauksmi un emociju regulācijas grūtībām.

Mūsdienu sabiedrības problēma ir tā, ka mēs pastāvīgi esam ierauti sevī. Mēs esam tik aizņemti ar darbu un sabiedriskām aktivitātēm, ka nekad neizmantojam laiku, lai uzzinātu, kas patiesībā ir/atrodas mūsu esības centrā.

" Meditācija ļauj caur patiesības pieredzi atklāt, kas mēs patiesībā esam. "

Lielākā daļa no mums iemācās būt kaut kas tāds, kāds patiesībā neesam. Mēs iemācāmies pielāgoties, pieņemt un ievērot sociālās normas. Mēs iemācāmies, kā "nēsāt" maskas citu cilvēku priekšā, aizmirstot būt patiesi pret sevi. Mēs iemācāmies būt sava ego vergi. Mēs kļūstam tik labi, lai bēgtu no sevis, ka mēs vairs nespējam noņemt nēsāto masku, jo tā mums tagad ir kļuvusi pārāk ērta.
Tāpēc mēs turpinām nodot sevi un ļaujam savam ego klīst. Mēs kļūstam nejutīgi pret pasauli un katru dzīvo lietu, kas tajā dzīvo, eksistē. Mēs pārdodam savu dvēseli ilūziju dēļ. Daudziem no mums nav cerību atgriezties kontaktā ar sevi, jo viņi ir aizbēguši pārāk tālu...
Kā būtu, ja mēs nekad nebēgtu no sevis? Kā būtu, ja mēs jau no mazotnes iemācītos būt mierā ar sevi?

" Lielākā daļa no mums iemācās būt kaut kas tāds, kāds patiesībā neesam. "

Psiholoģe Baiba Kalnciema uzskata, ka, ja skolās mācītu meditāciju (kā par laimi tas jau notiek daudzās Āzijas valstīs), bērni spētu atklāt savas aizraušanās, intereses un radošo potenciālu. Viņi kļūtu drošāki un nebaidītos pieņemt lēmumus. Viņi iemācītos
dzīvot pašreizējā brīdī, tā vietā, lai vienmēr gribētu sasniegt vietu, kur viņi neatrodas.

Meditācija daudziem no mums ir palīdzējusi saprast mūsu dzīvi. Mēs savienojamies ar savu dvēseli, un tas ļauj mums tuvoties un sasniegt mūsu dzīves mērķus. Bērni, kas regulāri praktizē meditāciju, ir mazāk pakļauti stresam, satraukumam un slimībām. Viņiem izdodas izveidot ciešākas saites ar visiem cilvēkiem kā arī viņiem ir nepieciešams mazāk sacensties ar saviem vienaudžiem.
Baiba Kalnciema uzskata, ka ir svarīgi spēt dot bērniem dāvanu, kas būtu izpratne par sevi. Psiholoģe cer, ka kādu dienu meditācijas prakse kļūs tikpat izplatīta kā zobu tīrīšana. Daudzi klīniskie pētījumi ir parādījuši, ka meditācija palielina smadzeņu garozas biezumu, aizsargā ķermeni no slimībām un ievērojami uzlabo uzmanību un koncentrēšanos.

" Meditācija palielina smadzeņu garozas biezumu, aizsargā ķermeni no slimībām un ievērojami uzlabo uzmanību un koncentrēšanos. "

Amerikas Sirds asociācija pārbaudīja 201 cilvēku, ieskaitot vīriešus un sievietes, ar koronāro sirds slimību un sadalīja tos divās dažādās grupās: viena daļa piedalījās meditācijas programmā (MP) savukārt otra veselības izglītības programmā. Pēc
sešiem gadiem MP grupa uzrādīja sirdslēkmes un insulta riska samazinājumu par 48%. Goyal & Singh et al. savā pētījumā iekļāva 3515 dalībniekus. Viņi piedalījās dažādās meditācijas programmās un noslēdzot šo pētījumu vairākumam dalībnieku tika
novērotas trauksmes, depresijas un sāpju samazināšanās.

Tie ir tikai pāris pētījumi, kas atspoguļo labvēlīgo meditācijas ietekmi uz personību un viņa ikdienu. Vai mēs spējam iedomāties tos labumus, ko varētu nodot nākamajām bērnu paaudzēm, ja viņi regulāri praktizētu meditāciju... Ieguvumi būtu ārkārtēji!
Mums jādara viss iespējamais, lai meditācijas nonāktu skolās, jo, ja mēs vēlamies iemācīties dzīvot mierā ar citiem, mums vispirms ir jāatrod miers sevī.
2026. gada 7. janvāris
Jau kādu ievērojamu laiku vēroju daudz un dažādu cilvēku pāru dinamikas. Zem savas, Jaunaviski Mežāsiskās lupas, preperēju arī sevi un savas attiecības, tas ir ārkārtīgi aizraujoši. Īpaši interesanti ir likt kopā senās zināšanas un šodienas realitāti. Reizēm uznāk kāda skumja atziņa, ka kvantitatīvi ļoti maz ļaužu vēlas uzlabot savu dzīvi, pašsajūtu, veselību un attiecības, ārkārtīgi maz. Ego, ārējā pasaule paņem tik daudz resursu, ka, manuprāt, neatliek spēka padomāt par sevi, par savas Dvēseles, jeb Dieviņa realizāciju. Tamdēļ uzsākšu James Hollis grāmatas “The Middle Passage” koplasīšanu. Džeimss Holiss raksta, ka viduspāreja sākas nevis ar vecumu, bet ar jautājumu, no kura vairs nav iespējams izvairīties: “Vai šī tiešām ir mana dzīve?” Kad Tu esi uzdevusi/-is šo jautājumu? No astroloģiskā viedokļa būt vēlams to uzdot līdz/no 42.-49. dzīves gadam, jo no 49.-56. ikvienam ir pilnīgi jātransformē sevi. Realitātē secinu, ka vairākums vīriešu ietransformējas “smilšu kalniņā...”, jo viņi visu zina kā labāk un pareizāk. Līdz šim daudzi no mums esam dzīvojuši pēc citu scenārija – vecāku, sabiedrības, kultūras priekšstatiem par to, kas ir “pareizi” un “veiksmīgi”. Kaut kādas slimas un ierobežojošas pūļa “morāles” un “ētikas”. Viduspārejā šis scenārijs pārstāj darboties. Tas, kas mūs aizveda līdz šim punktam, vairs mūs tālāk neved!!! NEVED! Tupiks... . Trauksme, tukšuma sajūta, dusmas, attiecību krīzes – tie nav defekti. Tie ir dvēseles signāli, ka vecā identitāte ir izaugta un jāsāk pašrealizēties saskaņā ar dabas un Dievišķajiem likumiem. Viduspārejas galvenais jautājums nav: “Ko man vēl sasniegt?” Tas ir: “Kas es patiesībā esmu un kāda dzīve vēlas dzīvoties caur mani?” Bez šī iekšējā darba cilvēks var palikt ārēji funkcionējošs, bet iekšēji iztukšots. Šeit man nedaudz ir prieks par Latviju, jo antidepresantu lietošanā stipri atpaliekam no “veiksmīgajām un attīstītajām” Rietumu valstīm, taču iespējams tas ir tikai resursu trūkums medikamentu iegādei, jo šmiga tomēr ir stipri lētāka un ierastāka. Atgriežoties vēlreiz pie jautājuma: “Kas es patiesībā esmu un kāda dzīve vēlas dzīvoties caur mani?”, tad iepazīstot sevi no jauna un darot šo laikietilpīgo, reizēm dziļi sāpīgo iekšējo darbu, ir iespējama nobriedusi mīlestība, godīgas attiecības un dzīve ar jēgu, nevis tikai pienākumiem. Draugs, viduspāreja nav sabrukums. Tas ir jaunais sākums. Tā ir iniciācija — ja mēs uzdrošināmies tai iet cauri apzināti. Nobeigumā vēlos teikt, ka ir plāns atkal atsākt vīru grupas sestdienu rītos. Ja domā, ka esošā dzīves situācija, veselība, attiecības utt. varētu būt labākas, tad esi laipni aicināts pievienoties vīru meditāciju/prakšu/sarunu rītiem. Arī sievietēm katru dienu ir ko darīt mūsu telpā. Kā jau, iespējams, ziniet, tad Attiecību un pašizaugsmes centrs "Love Home" tam tika radīts, lai iegūtu iekšēju mieru un zināšanas nākamajiem dzīves posmiem. Katru dienu pie mums notiek kāda grupu nodarbība un individuālas konsultācijas. Veiksmīgu Jauno gadu un jauno plānu realizāciju. Info pie manis, Modra, pa tiešo! Ja izlasīji līdz galam, tad foršu Tev Jauno gadu! Priekā pa dzīvi, jo katra diena ir "īstā"!!!
2025. gada 11. augusts
“Bija fantastiski saulaina, silta un skaista diena. To pavadīt es biju nolēmusi sava mīļotā vīrieša un sirsnīgu draugu kompānijā. Daba, ūdens, gaiss, saule, smiekli, sajūtas, pieskārieni, sarunas...  ...jā, sarunu tēma bija tā, kas lika man mirkli apstāties un apjaust to, cik aktuāla un bieža pazīme ir panika un panikas lēkmes. Šajā mirklī es sajutu spēcīgu vēlmi izzināt un padalīties ar to, kas tad tā ir, kādas ir tās izpausmes un ko tad galu galā cilvēks var šādos panikas lēkmes brīžos darīt”.
Attiecību un pašizaugsmes centra “Love Home”
2025. gada 17. jūlijs
Ikdienā un privātpraksē ATKLĀTI runājot ar vīriešiem vienmēr nonākam pie kopsaucēja, ka trūkst regulāras tikšanās un prakšu vietas, kur varētu kvalitatīvi pavadīt laiku vīriešu sabiedrībā.