Kāpēc bērns grauž nagus?
Redzot bērnu graužam nagus, vecākos rodas satraukums, kas neļauj palikt vienaldzīgiem. Kā labāk rīkoties?
Kādēļ bērns tā dara?
Nagu graušana jebkurā vecumā visbiežāk ir emocionāli traucējumi, kas ir radušies dažādu psiholoģisku problēmu rezultātā. Cēloņi tam var būt visdažādākie, to var izraisīt vainas, kauna sajūta, agresija vai bailes. Retos gadījumos nagu graušana var būt pavadsimptomātika psihiatriskajām saslimšanām, piemēram, bērniem ar uzmanības deficīta
sindromu vai autiskā spektra traucējumiem.
" Nagu graušana jebkurā vecumā visbiežāk ir emocionāli traucējumi ," skaidro psiholoģe Baiba Kalnciema.
Kādā vecumā tas visbiežāk notiek?
Nav konkrēts vecums, kad bērns sāk grauzt nagus. Dažkārt jau gadu vecs bērns to dara, bet salīdzinoši biežāk to novēro bērnam, kas ir bērnudārza vai sākumskolas vecumā. Tas varētu būt saistīts ar vides
maiņu bērna ikdienā.
Kā bērnam palīdzēt, kādus paņēmienus var izmantot?
Nebūtu pareizi, ja vecāki mazajam nemitīgi aizrādītu - nedari tā, tas ir nesmuki! Tā tiek radīts tāds kā apburtais loks. Proti, problēma bērnā netiek izprasta un attiecīgi arī novērsta. Viņš var sākt baidīties no vecāka dusmīgajiem aizrādījumiem un viņa emocionālie traucējumi tikai augs augumā. Attiecīgi bērns sāks nagus vēl vairāk grauzt. Tas process nav viņa gribai pakļauts, viņš pat nejūt, ka pirksts jau ir pie mutes. Tā ir viņa drošā piesaiste - pagraužu nagus un jūtos mierīgāks. Arī nomierinošu medikamentu vai nagu smēru lietošanai būs tikai īslaicīga iedarbība - bērns kļūs mierīgāks, varbūt negrauzīs, bet viņa emocionālais traucējums sāks citādāk izpausties. Ir novērota valodas raustīšana, čurāšana gultā, acu
mirkšķināšana, matu graušana. Pareiza vecāku taktika būtu regulāri bērnu novērot. Brīdī, kad redzu mans bērns grauž nagus, es viņam neaizrādu, bet veidoju uzticamu sarunu. Jautājam:’’Par ko tu tikko padomāji?’’ Noteikti bērns spēs
pateikt, kas tas bija. Lielākoties tomēr mamma savu bērnu vislabāk izjūt un pazīsti, attiecīgi tas varētu palīdzēt spēt iedomāties par iemeslu. Ja tomēr mazais izvairās atklāties un nagu graušana bieži atkārtojas, jeb, ja bērns vēl ir pārāk maziņš, lai paskaidrotu, kas viņu nomāc. Tad varētu doties pēc palīdzības pie psihologa, kas ar dažādu terapiju palīdzību spēs izzināt, kas tas ir par iemeslu. Protams attiecīgi arī vecākiem ir jābūt gataviem to cēloni novērst.
" Pareiza vecāku taktika būtu regulāri bērnu novērot. Brīdī, kad redzu mans bērns grauž nagus, es viņam neaizrādu, bet veidoju uzticamu sarunu. "
Kādi varētu būt cēloņi nagu graušanai?
Šobrīd daļai bērnu nervozitātes pamatiemesls varētu būt vecāku pāraprūpe un visatļautība. Bērns ir pieradis, ka mājās viņu nemitīgi apkalpo un tādējādi pasargā no dažādām satraukuma pilnām stresa situācijām. Sākot bērnudārza gaitas, mazais apjūk, jo nu ir viss jādara pašam - jāģērbjas, jāēd u.t.t. Tā neziņa un neprasme viņā var radīt stresu,
jo ir grūtības sevi disciplinēt. Tieši vecāki ir tie, kas ieliekā bērnā disciplīnas rāmjus un noteikumus. Piemēram, bērna pieredze ar vecākiem ir šāda - ‘’nekas jau nebūs, ja es sliktāk uzvedīšos - mamma vienalga
izdarīs, kā es gribu.’’
" Šobrīd daļai bērnu nervozitātes pamatiemesls varētu būt vecāku pāraprūpe un visatļautība. "
Turpretī bērnudārzā tā nenotiek, tur ir savi uzvedības noteikumi. Protams dažkārt ģimenē var rasties vēlme mainīt audzināšanas taktiku. Diemžēl tas var nebūt tik vienkārši. Bērns ir pieradis spēlēt pēc saviem noteikumiem ikdienā un pēkšņi viņa brīvībai stājas pretī aizliegumi. Ja tomēr ir nolemts ko darīt, tad konsekventi visiem līdzcilvēkiem – vecākiem, vecvecākiem un pārējiem radiem jāvienojas par jauno audzināšanas modeli. Diemžēl arī dažāda veida interaktīvās datorspēles atstāj savu ietekmi. Bērns sastopas ar satraukumu, bailēm un dažkārt sevi nomierina, graužot graužot nagus. Negatīvas emocijas mazajā var provocēt arī savstarpējās vecāku attiecības. Piemēram, vecāku starpā valda spriedze,
bērns to jūt un tas viņā rada nemieru. Vai arī mamma ir pārgurusi ikdienā un viņā nemitīgi mitinās vainas apziņa -‘’kādēļ man tik ilgi jāstrādā un bērns jālaiž bērnudārzā.’’ Tieši tās pašas negatīvās emocijas var just arī bērns. Vēl piemērs. Mamma zemapziņā nemitīgi par bērnu uztraucas, vai tik viss ar mazo ir kārtībā. Un šī iekšējā sasaiste var tieši tikpat
nemierīgam justies bērnam. Arī bērnam raksturīgais iekšējā emocionalitāte ir saistīta ar reakciju uz apkārtējo vidi. Tas, cik bērns būs jūtīgs, varētu būt saistīts ar mammas emocionālo stāvokli grūtniecības laikā jeb jūtu gammu, ko viņa piedzīvo.
Iespējams radošām personībām tas jūtīgums varētu izpausties kā rakstura iezīme.
Vai ar laiku nagu graušana pāriet pati no sevis?
Nerodot un nenovēršot cēloni, nagu graušana pati neizzudīs. Ja vecāki paši spēj bez speciālistu palīdzības atpazīt cēloni un rada emocionāli drošu vidi, bērnam nagu graušana izzudīs. Jāuzsver, ka nagu graušanai var būt arī viļņveidīgas izpausmes. Piemēram, mēs novērojam, ka mazajam satraukums rodas tieši bērnudārzā. Vasaras mēnešos, dzīvojot mājās, nagu graušanu varētu pat nenovērot. Līdz ko bērns atsāk turp doties, problēma atkal parādās.
Jau kādu ievērojamu laiku vēroju daudz un dažādu cilvēku pāru dinamikas. Zem savas, Jaunaviski Mežāsiskās lupas, preperēju arī sevi un savas attiecības, tas ir ārkārtīgi aizraujoši. Īpaši interesanti ir likt kopā senās zināšanas un šodienas realitāti. Reizēm uznāk kāda skumja atziņa, ka kvantitatīvi ļoti maz ļaužu vēlas uzlabot savu dzīvi, pašsajūtu, veselību un attiecības, ārkārtīgi maz. Ego, ārējā pasaule paņem tik daudz resursu, ka, manuprāt, neatliek spēka padomāt par sevi, par savas Dvēseles, jeb Dieviņa realizāciju. Tamdēļ uzsākšu James Hollis grāmatas “The Middle Passage” koplasīšanu. Džeimss Holiss raksta, ka viduspāreja sākas nevis ar vecumu, bet ar jautājumu, no kura vairs nav iespējams izvairīties: “Vai šī tiešām ir mana dzīve?” Kad Tu esi uzdevusi/-is šo jautājumu? No astroloģiskā viedokļa būt vēlams to uzdot līdz/no 42.-49. dzīves gadam, jo no 49.-56. ikvienam ir pilnīgi jātransformē sevi. Realitātē secinu, ka vairākums vīriešu ietransformējas “smilšu kalniņā...”, jo viņi visu zina kā labāk un pareizāk. Līdz šim daudzi no mums esam dzīvojuši pēc citu scenārija – vecāku, sabiedrības, kultūras priekšstatiem par to, kas ir “pareizi” un “veiksmīgi”. Kaut kādas slimas un ierobežojošas pūļa “morāles” un “ētikas”. Viduspārejā šis scenārijs pārstāj darboties. Tas, kas mūs aizveda līdz šim punktam, vairs mūs tālāk neved!!! NEVED! Tupiks... . Trauksme, tukšuma sajūta, dusmas, attiecību krīzes – tie nav defekti. Tie ir dvēseles signāli, ka vecā identitāte ir izaugta un jāsāk pašrealizēties saskaņā ar dabas un Dievišķajiem likumiem. Viduspārejas galvenais jautājums nav: “Ko man vēl sasniegt?” Tas ir: “Kas es patiesībā esmu un kāda dzīve vēlas dzīvoties caur mani?” Bez šī iekšējā darba cilvēks var palikt ārēji funkcionējošs, bet iekšēji iztukšots. Šeit man nedaudz ir prieks par Latviju, jo antidepresantu lietošanā stipri atpaliekam no “veiksmīgajām un attīstītajām” Rietumu valstīm, taču iespējams tas ir tikai resursu trūkums medikamentu iegādei, jo šmiga tomēr ir stipri lētāka un ierastāka. Atgriežoties vēlreiz pie jautājuma: “Kas es patiesībā esmu un kāda dzīve vēlas dzīvoties caur mani?”, tad iepazīstot sevi no jauna un darot šo laikietilpīgo, reizēm dziļi sāpīgo iekšējo darbu, ir iespējama nobriedusi mīlestība, godīgas attiecības un dzīve ar jēgu, nevis tikai pienākumiem. Draugs, viduspāreja nav sabrukums. Tas ir jaunais sākums. Tā ir iniciācija — ja mēs uzdrošināmies tai iet cauri apzināti. Nobeigumā vēlos teikt, ka ir plāns atkal atsākt vīru grupas sestdienu rītos. Ja domā, ka esošā dzīves situācija, veselība, attiecības utt. varētu būt labākas, tad esi laipni aicināts pievienoties vīru meditāciju/prakšu/sarunu rītiem. Arī sievietēm katru dienu ir ko darīt mūsu telpā. Kā jau, iespējams, ziniet, tad Attiecību un pašizaugsmes centrs "Love Home" tam tika radīts, lai iegūtu iekšēju mieru un zināšanas nākamajiem dzīves posmiem. Katru dienu pie mums notiek kāda grupu nodarbība un individuālas konsultācijas. Veiksmīgu Jauno gadu un jauno plānu realizāciju. Info pie manis, Modra, pa tiešo! Ja izlasīji līdz galam, tad foršu Tev Jauno gadu! Priekā pa dzīvi, jo katra diena ir "īstā"!!!
“Bija fantastiski saulaina, silta un skaista diena. To pavadīt es biju nolēmusi sava mīļotā vīrieša un sirsnīgu draugu kompānijā. Daba, ūdens, gaiss, saule, smiekli, sajūtas, pieskārieni, sarunas... ...jā, sarunu tēma bija tā, kas lika man mirkli apstāties un apjaust to, cik aktuāla un bieža pazīme ir panika un panikas lēkmes. Šajā mirklī es sajutu spēcīgu vēlmi izzināt un padalīties ar to, kas tad tā ir, kādas ir tās izpausmes un ko tad galu galā cilvēks var šādos panikas lēkmes brīžos darīt”.
Ikdienā un privātpraksē ATKLĀTI runājot ar vīriešiem vienmēr nonākam pie kopsaucēja, ka trūkst regulāras tikšanās un prakšu vietas, kur varētu kvalitatīvi pavadīt laiku vīriešu sabiedrībā.
