Kāpēc bērns mēdz apvainoties?
Kāpēc bērns mēdz apvainoties?
Bērniņam aptuveni līdz piecu gadu vecumam veidojas pašvērtējums, kuru ietekmē domas un emocijas. Aizvainojums ir viena no emociju izpausmēm, kas ir saistīts arī ar dusmām. Ja tās kļūst par bērna ikdienas sastāvdaļu, tas nozīmē, ka
viņš nav apmierināts ar sevi un apkārtējo pasauli. Kā rezultātā ir grūti veidoties par personu ar augstu pašvērtējumu. Spēcīgās negatīvās emocijas uzkrājot sevī, vēlāk- jau pieaugušā vecumā tas var izpausties dažādi, tostarp vainas sajūtā un pat depresijā.
" Bērniņam aptuveni līdz piecu gadu vecumam veidojas pašvērtējums, kuru ietekmē domas un emocijas. "
Kādi ir biežākie cēloņi?
Iemesli var būt dažādi, tostap arī somatiski vai fiziski traucējumi. Piemēram, mazajam negaidīti sāk sāpēt vēders, viņš aiziet stūrī sēdēt. Varētu šķist, ka viņš ir apvainojies, bet nekā - viņam ir cita sāpe. Vai pat šķietami humoristisks, piemēram, brālim vai māsai tiek ielikta vairāk putra šķīvī nekā otram. Tādējādi vecākiem pašiem būtu jācenšas tie izvērtēt. Jo iespējams, ka iemesls ir kāds pavisam nopietns un sāpīgs, piemēram, bērnudārzā citi mazo izsmej. Dažkārt jau lielākam bērniņam tas pat varētu būt apzināts veids, kā pievērst uzmanību un no tā gūt apmierinājumu. Piemēram, ar viņu tobrīd neviens nerunā, mazais speciāli rod iemeslu apvainoties, jo zina – kāds pieaugušais uzreiz steigsies viņu žēlot. Tomēr jāatceras - diez vai bieži šādi uzvedoties, bērns sev iemantos daudz draugus.
Kā būtu vēlams rīkoties tādos brīžos?
Vecāku reakcijai vēlams būt mierīgai, vēlams nepalikt vienaldzīgiem. Atvēlam laiku atklātai sarunai, kuras laikā veicinām, lai mazais nosauc emocijas. ‘’Lūdzu pastāsti, ko tu tagad jūti? Es redzu, ka tu esi aizvainots, tu drīksti tāds būt, bet mums ir kaut kas jādara ar aizvainojumu.’’ Aptuveni no trīs gadu vecuma, kad bērns sevi jau kā personību apzinās, varam mācīt:’’Ja tu par kaut ko apvainojies un kļūsti dusmīgs, nebūtu vēlams aizskart sev apkārt esošos bērnus vai pieaugušos. Tu
vari raudāt vai iet apsēsties, paspārdīt bumbu vai izkliegties spilvenā.’’ Arī vecāku apskāvieni mazo spēj nomierināt. Jo ir jaunāks bērniņš, jo vieglāk spēj iziet no aizvainojuma stāvokļa. Lai bērns labāk izprastu savu uzvedību, varam ļaut viņam no malas uz to paraudzīties. Izspēlējam tādu situāciju ar rotaļlietām. Un attiecīgi jautājam:’’ Kā tev šķiet, kas tagad notiek? Kā otrs tādā brīdī jūtas? Vai vari sevi iztēloties tajā vietā? Iespējams bērns vakarā jūtas slikti, jo aizvainojumu ir atnesis mājās no bērnudārzā. Tādēļ vecāki ik dienu sarunai veltot vismaz 20 minūtes, spēs bērna pasauli labāk izzināt. Vēlams ar bērnu diskutēt un mācīt, kas ir piedošana. Tā ir liela māksla neapvainoties. Būtu jāizvērtē, cik nopietna ir apvainošanās un lai tas nav kā pieradums. Ja tas ir kāds mazs ikdienišķs negadījums, piemēram, nav nopirkta gaidītā šokolāde, tad būtu arī jāpaskaidro, kāpēc tas nebija iespējams. Jāmāca bērnam pieņemt dažādu situāciju pavērsienu.
" Atvēlam laiku atklātai sarunai, kuras laikā veicinām, lai mazais nosauc emocijas. "
Kādā vecumā sākas apvainošanās?
Tas jau var neapzināti sajūtu līmenī izpausties jau pirmajā dzīves gadiņā. Jo mazulis caur mammas pienu uzņem sevī jebkuras emocijas, tostarp aizvainojumu. Bērniņš varētu būt nemierīgāks. Apvainošanās varētu sākt izpausties tajā vecumā, kad bērns lietām apzināti sāk pievērst uzmanību un, kad ar brāļiem vai māsām jāsāk kaut kas dalīt. Jo vairāku bērnu ģimenēs mēdz valdīt lielāka konkurence. Ļoti liela nozīme ir temperamentam. Pavisam atšķirīgi reaģēs ekstraverts jeb
atvērts emocijām bērniņš un intraverts, kurš vairāk sevī noslēdzies. Interavertais savu sāpīti iespējams noklusēs vai tikai izrunās, bet karstāka temperamenta piekritējiem emocijas nāks uzreiz ārā.
Vai var būt situācijas, kad var ļaut apvainoties?
Apvainoties bērns drīkst, kad vien viņš to vēlas. Vecākiem ir jācenšas pieņemt to, jāizrāda sapratne, jāieklausās bērna argumentos un nebūtu vēlams biedēt ar sodiem. Nopietna uzmanība būtu jāvērš, ja bērns mēdz bieži uz vecākiem
apvainoties. Varbūt mammas un tēta starpā bieži tas tiek novērots, un mazais to kā pieļaujamu pārņem savā uzvedībā. To dažkārt mēdz novērot arī šķirtās ģimenēs, kad tētis vai mamma visu ko sirds kāro viņam nopērk, tad bieži vien kāds vecāks it kā kļūst labāks par otru.
" Apvainoties bērns drīkst, kad vien viņš to vēlas. Vecākiem ir jācenšas pieņemt to, jāizrāda sapratne, " skaidro psiholoģe Baiba Kalnciema.
“Bija fantastiski saulaina, silta un skaista diena. To pavadīt es biju nolēmusi sava mīļotā vīrieša un sirsnīgu draugu kompānijā. Daba, ūdens, gaiss, saule, smiekli, sajūtas, pieskārieni, sarunas... ...jā, sarunu tēma bija tā, kas lika man mirkli apstāties un apjaust to, cik aktuāla un bieža pazīme ir panika un panikas lēkmes. Šajā mirklī es sajutu spēcīgu vēlmi izzināt un padalīties ar to, kas tad tā ir, kādas ir tās izpausmes un ko tad galu galā cilvēks var šādos panikas lēkmes brīžos darīt”.
Ikdienā un privātpraksē ATKLĀTI runājot ar vīriešiem vienmēr nonākam pie kopsaucēja, ka trūkst regulāras tikšanās un prakšu vietas, kur varētu kvalitatīvi pavadīt laiku vīriešu sabiedrībā.
Dialektiski biheiviorālā terapija (DBT) ir uz pierādījumiem balstīta psihoterapijas metode, kas izstrādāta, lai palīdzētu cilvēkiem ar grūtībām emociju regulācijā, impulsivitāti, paškaitējošu uzvedību un attiecību nestabilitāti.
