Jebkura cilvēka darbība, protams, arī mācīšanās, sākas ar vajadzību, taču konkrētu vajadzību virza motīvi. Motīvi raksturo cilvēka domu, jūtu un mērķu sistēmu, kas viņu rosina darboties noteiktā veidā. Skolēnu darbošanās procesa virzošais spēks ir mācīšanās motivācija, kuru nevar radīt no ārpuses, bet kam jārodas iekšēji - atbilstoši katra skolēna individuālajām īpatnībām, uztveres spējām.

Rodas jautājums, kā attīstīt mācīšanās motivāciju, kur to labāk veikt - skolā, ģimenē, ārpusstundu nodarbībās? Psiholoģe Baiba Kalnciema uzskata, ka nevar izdalīt vienu vietu, kurā skolēnam attīstīt mācīšanās motivāciju. Tikai saskaņota mijiedarbība visās dzīves sfērās un vidēs, kur attīstās pusaudzis, būs nozīmīga un efektīva, lai gūtās zināšanas kļūtu par dzīves nepieciešamību.

Lai attīstītu mācīšanās motivāciju, jāzina, ka pats svarīgākais ir veidot pozitīvu attieksmi, vēlēšanos uzzināt ko jaunu. Ikdienā strādājot ar skolēniem, psiholoģe ir novērojusi, ka lielākoties ir izveidojies ārējā pozitīvā impulsa princips, kur skolēna impulss ir pedagogs, vecāks. Iekšējais impulss, kas ir daudz vērtīgāks un noturīgāks - ir pārdzīvojums. Skolēnu rosinot mācīties, jāprot saskatīt katra bērna individuālie sasniegumi, kaut arī sākumā tie ir niecīgi, nav jāskopojas ar labiem vārdiem, ar cerību uz nākotnes sasniegumiem, jāveicina skolēnu ticēt savām spējām. Pozitīvā atzinuma gadījumā mācīšanās tiek atvieglota un to pavada prieks, ja bērns visu laiku saņem nosodījumu, mācīšanās kļūst par slogu, rodas vēlēšanās neapmeklēt skolu, neuzticēties vecākiem.

Pozitīvie impulsi rada optimismu, paaugstina pašapziņu, ticību savām spējām, rada mācību motivāciju, kas savukārt veicina panākumus mācībās.

Skolotājiem, izvēloties mācību metodes, jāņem vērā skolēna vecuma īpatnības un jaunās zināšanas jābalsta uz katra bērna iepriekš apgūto. Lielākās skolēnu mācīšanās grūtības un strauja sekmības samazināšanās ir vērojama pamatskolas vecumā. Lai šajā vecumā varētu veidot mācīšanās motivāciju, jāņem vērā arī pusaudžu sociālo vidi, kurā viņš uzturas kā arī tendences sabiedrībā.

Lai sniegtu pozitīvus impulsus audzinot pusaudzi, ir jāsaprot viņa personības attīstības īpatnības. Pusaudzim jau ir uzkrāta sava dzīves pieredze, iegūtas zināšanas par sevi, par attiecībām ar citiem. Pazīstot pusaudzi, varam vieglāk izprast un reaģēt uz dažkārt skolēnu spontāniem, nepārdomātiem spriedumiem, pieņemot lēmumus. Lai pusaudzis ieklausītos un ņemtu vērā pieaugušā ieteikumus un padomus, ir jāsadarbojas kā "komandā". Pieņemot viņu kā indivīdu un personību, pusaudzis spēs izprast un pielietot sniegtās zināšanas daudz kvalitatīvāk un mērķtiecīgāk.

Lai veicinātu pusaudžu mācīšanās motivāciju, ir jāizprot katra skolēna individuālo zināšanu apguves veidu. Mācību motivācija ir atkarīga no ārējiem un iekšējiem impulsiem, kas rada netiešo un tiešo motivāciju. Abi motivācijas veidi ir savstarpēji saistīti un viens otru ietekmē. Skolēniem svarīgi attīstīt iekšējo mācību motivāciju, lai uzlabotu sekmju līmeni. Jo ciešāk darbosies tiešā un netiešā motivācija, jo labāki būs skolēnu sasniegumi un panākumi mācībās.

Ārējā motivācija balstās uz ārējiem pamudinošiem apstākļiem, - tādiem kā citu cilvēku uzvedība, apbalvojumi un sods, apkārtējo cilvēku vērtējums. Ārējās motivācijas gadījumā skolēns, galvenokārt, ir orientēts uz rezultātu ( piemēram, ja labi mācīsies, tad vecāki nopirks telefonu, datoru u.tml.).

Iekšējās motivācijas gadījumā uzvedību nosaka personības ieinteresētība paša darbībā. Cilvēks veic kādu darbību pašas darbības dēļ, nevis, lai sasniegtu kādus ārējus apbalvojumus. Ja skolēni paši meklē papildu avotu par tēmu, kas viņu interesē, tad var droši teikt, ka viņi rāda iekšēji motivētas uzvedības paraugu jaunās vielas apguvē.

Iekšēji motivēts skolēns gūst lielāku gandarījumu darbības procesā, viņu mazāk interesē darbības rezultāts.

Situācijā ar izvēles iespēju veikt dažādas grūtības pakāpes uzdevumus ārēji motivētie skolēni izvēlas vieglākos uzdevumus un dara tikai tik, cik nepieciešams, lai gūtu apbalvojumu. Iekšēji motivēti skolēni dod priekšroku grūtākiem uzdevumiem, jo tādējādi tiek izprasts noteiktais uzdevums.

Izdarot salīdzinājumu, kā ārējā un iekšējā uzvedība ietekmē uzvedību un iekšējos procesus, var konstatēt, ka:

• ārēji motivēta uzvedība izzūd, ja izzūd ārējais pastiprinājums;
• iekšēji motivēta uzvedība var turpināties bez apbalvojuma.

Vecāki un skolotāji, pārzinot skolēnu vecuma īpatnības un mācību metodes, izvērtējot mācību metožu atbilstību skolēnu izziņas veidu dažādībai, veidos skolēnu ticību savām spējām, kur paaugstināsies viņu pašapziņa, un, pats svarīgākais - veidosies atbildība par savām sekmēm.